Otrā pasaules kara izskaņā, bēgot no frontes un padomju terora, vairāk nekā 180 000 Latvijas iedzīvotāji devās bēgļu gaitās. Vairums bēgļu nonāca Vācijā un, sākot ar 1945. gada vidu tos izvietoja kādā no 300 bēgļu nometnēm, kuras organizēja jaunizveidotā Apvienoto Nāciju Palīdzības un rehabilitācijas administrācija UNRRA (United Nations Relief and Rehabilitation Administration). Fišbahas nometne pie Nirnbergas [Fišbacha; Fischbach bei Nürnberg] ar 1510 latviešiem nebija viens no lielākajiem bēgļu centriem. Trīsreiz vairāk latviešu bija Eslingenā, divreiz vairāk Vircburgā un daudzās citās Vācijas vietās.

Nometnēs izvietotos bēgļus vienoja atziņa, ka bez pamatskolām un ģimnāzijām “latviešiem svešumā pār visām lietām vajadzīgs kāds amats”. Spējīgu mācību spēku nometnēs netrūka, un Fišbahā jau 1945. gada vasarā piedāvāja dažādas lekcijas un praktiskas nodarbības. Telpu trūkuma dēļ sākumā tās notika svaigā gaisā – starp nometnes priedēm.

Lai izaudzinātu jaunus grafiķus un grāmatu iespiedējus, nometnes vadība Latvijas Mākslas akadēmijas profesoram un māksliniekam Janim Šternbergam atvēlēja mazu telpu grafikas darbnīcai. Sākot ar 1946. gada 20. maiju, audzēkņi tur četrās rīta stundās disciplinēti apguva burtu zīmēšanu, tekstu rotājumu rakstus un plakātu veidošanu, grāmatu grafisko iekārtojumu un iesiešanu, krāsu teoriju un mākslas vēsturi, kā arī iepazinās ar fotomehāniskiem zīmējumu pavairošanas paņēmieniem un iespiedtehnikām: linoleja un kokgriezumiem, litogrāfiju, asējumu, vara grebumu. Pēcpusdienās darbnīca nometnes vajadzībām gatavoja plakātus, dažādus uzrakstus un ielu nosaukumu dēlīšus.

Gadu vēlāk grafikas darbnīca pārcēlās uz piemērotākām telpām, audzēkņi turpināja praktiski pielietot jauniegūtās prasmes: nometnes slimnīcai gatavoja svara mērīšanas tabulas, autovadītāju un radiotehnikas kursiem – illustratīvus materiālus, literatūras apgādam pārzīmēja skolas grāmatu ilustrācijas. Ar lielu entuziasmu audzēkņi zīmēja arī liela formāta portretus rakstnieku, zinātnieku un sabiedrisko darbinieku piemiņas vakariem, piedalījās teātra dekorāciju izgatavošanā un rīkoja savu darbu izstādes.

1949. gada vasarā skolotājs Janis Šternbergs ar ģimeni izceļoja no kara sagrautās Eiropas uz ASV, lai sāktu akadēmisku darbu Kentuki pavalstī, un grafiskā darbnīca beidza savu darbību. Kaut arī nometne bija lēmusi audzēkņu darbu kolekciju publicēt, tas netika īstenots, un Janis Šternbergs atstāja Vāciju ar vērtīgo darbu mapi – folio – savā ceļa lādē. Šī mape ar skolotāja rūpīgi sakārtotajiem audzēkņu oriģināldarbiem sākotnēji nonāca Kentuki, tad Teksasā, Mičiganā un Masačūsetsā. Nesavtīgi glabāta 70 gadus, tā visbeidzot tika nodota muzejam “Latvieši pasaulē” Rīgā.

Tagad šis folio – sava veida aizraujoša grāmata vienā eksemplārā, ierauga dienas gaismu, piedzīvo atvēršanas svētkus un satiek savu lasītāju. Izstādītie grafikas oriģināldarbi un tos papildinošie dokumentālie priekšmeti ļauj tuvāk iepazīt to tapšanas laikmetu un ir šī lielo dramatisko pārmaiņu laika uzskatāma liecība. Varam tikai apbrīnot, kā trīs smagos pēckara gados latviešu bēgļu pilnā vienkāršā pagaidu baraku ciematā Nirnbergas nomalē Jaņa Šternberga grafikas kursos mācījās talantīgie, tad vēl jaunie latviešu trimdas mākslinieki, tostarp Viestarts Aistars, Arturs Damroze, Ojārs Šteiners un Gastons Ērglis, atstājot sava skolotāja gādībā šo daudzveidīgo un spēcīgo vizuālo vēstījumu.